"Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"
Esam lepni, par likteņa sniegto iespēju būt daļai no radošā kolektīva un nodrošināt tehnisko risinājumu gada spēcīgākajai izrādei.
Katrs projekts nes jaunus izaicinājumus kuriem nākas meklēt radošus risinājumus, lai mākslinieču domu lidojumu un radošās idejas varētu tehniski realizēt, vienlaikus esot tik nemanāmiem, lai skatītājam visa izrāde būtu maģijas pilna.
2023 gada Balvu "Gada lielās formas izrāde" saņēma režisores Ivetas Poles un komandas veidotā izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Šis ir ne tikai lielākais pārsteigums visā ceremonijā, bet arī ārkārtīgi nozīmīgs notikums Latvijas laikmetīgā (it īpaši nevalstiskā un projektu) teātra vēsturē.
Pirmkārt, lielās formas izrādes ārpus institucionālajiem teātriem ir visai reta parādība, tādēļ ierakstīšanās nominantu pieciniekā jau pati par sevi bija sasniegums, otrkārt, šī ir pirmā ne-valsts teātra lielās formas izrāde, kas "Spēlmaņu nakts" balvu jebkad ieguvusi. Milzīgs prieks par Ivetu Poli, kura pēc studijām Igaunijā ienes drosmīgas un pat neprātīgas vēsmas Latvijas teātrī.
Pamatojot žūrijas izvēli žūrijas vadītājs Toms Čevers norādīja: "Pirmkārt, tādēļ, ka mūsu teātra telpā tāda mēroga performance, ar tādu atdevi materiālam un pārliecību par savu darbu, par savas idejas nozīmīgumu nav redzēta. Protams, žūrijai ir vienmēr jāizšķiras par kaut kādu inovāciju, jauniem soļiem vai kādām tīri profesionālām un stabilām lietām. Šajā gadījumā šī bija tāda inovācija pretstatā pārējām labām izrādēm, kuras bija vienkārši labas. Tādas, pie kādām mēs esam pieraduši, bet kas varbūt nevirza uz priekšu mūsu domāšanu."
Darbs tapis koprades procesā ar māksliniecisko komandu – Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkan (Dānija), Lea Blau (Horvātija), Maarja Nuut (Igaunija), Martina Georgina (Malta), Irēna Grauda.
1486. gadā sarakstītais Malleus Maleficarum jeb "Raganu veseris" vairākus gadsimtus bija pasaulē pārdotākā grāmata aiz Bībeles. Šī grāmata izvērš juridiski teoloģisku teoriju par sievietes dabu, to attēlojot kā normālās (vīriešu) pasaules apgriezto spoguli, un pierādot, ka sievietes jau pēc savas dabas ir bīstamas un neuzticamas. Negantākās no viņām ir konkubīnes, tām seko vecmātes, un, visbeidzot - sievas, kas valda pār saviem vīriem. "Kad sieviete pati pie sevis domā, viņa domā ļaunu", raksta grāmatas autors Heinrihs Krāmers.
Izrādes režisore Iveta Pole par izrādi: "Šis stāsts sākas no beigām. Mēs dodamies atpakaļ laikā, atdzemdējam sevi atpakaļ pirmresursā, ar putekļusūcēju iesūcam sevi atpakaļ dzemdē, pirms laika, kad sieviešu ķermeņiem un prātiem tika uzlikta kauna zīme. Krāmers rakstīja, ka ir sastapis sievietes rūgtākas kā nāve. Mēs gribam apēst kaut ko saldu, piemēram, ābolu. Aizēsties līdz laikam pirms gaisma tika nošķirta no tumsas. Vilkt pavedienus, ko glabā arhetipi un stereotipi, pavedienus, kas beigu galā aizved mūsu ķermenī. Krāmers rakstīja, ka sieviete tika radīta no sliktā kaula. Viņa ir nepabeigtais dzīvnieks, kuru pabeidz pats dzīvnieks. Viņa ir riba, kura turpina vērpties".
"Bez šaubām, man tas ir ārkārtīgi svarīgs un priecīgs brīdis, manuprāt, es vēl esmu tādā pirmajā pārsteiguma šokā, jo es tiešām, tiešām negaidīju, ka mēs varētu iegūt šo te galveno balvu," neilgi pēc ceremonijas beigām Latvijas Radio sacīja režisore Iveta Pole. "Tas ir teātra virziens, kas mani jau kādu laiku ir interesējis, tāpēc es esmu ārkārtīgi priecīga, ka žūrija to ir novērtējusi kā vērā ņemamu un kvalitatīvu notikumu. Protams, tas nav gluži tekstā balstīts teātris, tas ir vairāk fizisks teātris, starp skatuves mākslu, starp vizuālo mākslu. Tāds drīzāk kokteilis. Visu mūsu astoņu meiteņu kopdarbs. Es gribēju, lai visas meitenes, kas ir procesā iesaistītas, neskatoties uz to, vai tu taisi video vai tu esi scenogrāfs, vai mūzikas radītājs, ka mēs visas esam klātesošas uz skatuves.